---

---

Cukura vēsture

Medum ir sena vēsture, taču to nevajadzētu arī pārlieku saslavināt – cukuru no saldas, cukuriem bagātas sulas ieguva daudz senākā pagātnē. Līdz ar mehanizācijas ieviešanu 18. un 19. gadsimtā cukura ražošanā notika lielas pārmaiņas. Tā vairs nebija tikai Tuvo Austrumu un arābu zemju privilēģija. Piemēram, Karību reģionā, sākotnēji Haiti salā un vēlāk arī Kubā, audzēja cukurniedres un ieguva balto saldo vielu eksportam uz Eiropu.

1747. gadā vācu zinātnieks Andreass Margrafs atklāja, ka cukuru var iegūt arī no cukurbietēm. Slavas un atzinības vietā viņam nācās izbaudīt laikabiedru neizpratni un noraidījumu: kādēļ pūlēties pašiem, ja tādu pašu produktu lielā daudzumā iegūst no cukurniedrēm un importē no zemēm ar plašiem un auglīgiem laukiem un lētu darbaspēku? Domas mainījās pēc kaujas pie Trafalgāras (1805. g.), kad noteicēja pār jūras ceļiem kļuva angļu flote un kontinentālajai Rietumeiropai uz laiku nācās iztikt bez ievestajām precēm. Tad Napoleons atminējās pusgadsimtu seno atklājumu.

Patiesību sakot, cukura sakarā būtu jāatkāpjas vēl tālāk vēsturē. Mūsu senči, kā jau visēdāji, pārtikā lietoja arī dažādus augus. Daži no tiem bija saldāki, citi – mazāk saldi. Kāds gan tur brīnums, ka, prātam attīstoties, apnika košļāt saldas saknītes un sagribējās saldo vielu no tām dabūt ārā... Interesanti, ka cilvēks intuitīvi izvēlas saldāko produktu – acīmredzot sajūt, ka tam ir lielāka enerģētiskā vērtība. Iespējams, gēnu līmenī mums iekodēta formula: cukurs – tātad enerģija!

Indijas Ziemeļaustrumos cukurniedres audzēja jau aptuveni 10 000 gadus pirms mūsu ēras. Tiesa, vēsturnieki izpētījuši, ka cukurniedru saldo sīrupu pārvērst cukura graudiņos indieši iemācījušies daudzus gadsimtus vēlāk, bet vai tas mūsu gadījumā ko maina?

Skaidrs ir viens – kā medus, tā cukurs ir ļoti seni produkti. Abiem ir arī vienlīdz liela enerģētiskā vērtība – 100 g medus satur 301,8 kcal (pēc dažu autoru domām, pat līdz 380 kcal), 100 g rafinētā cukura — 410 kcal.

 

Kāda atšķirība?

Kāpēc lai es izvēlētos medu, kas ir krietni dārgāks, un pārtrauktu ēst salīdzinoši lēto cukuru?

Vispirms jau tādēļ, ka medus ir tīrs dabas produkts un brīvs no piemaisījumiem, tajā skaitā rūpnieciskajiem. Tas satur ne tikai cukurus, bet arī nedaudz ziedputekšņu. Medus nav kristāliska cukura tīrviela, kā varētu nosaukt rafinēto cukuru. Tajā ir arī vēl daudzas citas vielas, bet par tām nedaudz vēlāk. Medus nav piesārņots ar jelkādiem ražošanas atkritumiem vai blakusproduktiem. Tieši otrādi – bites to ir papildinājušas ar dažādiem vērtīgiem piemaisījumiem, piemēram, putekšņiem un fermentiem.

Savukārt cukurs tiek iegūts rūpnieciskā ceļā, izmantojot citas vielas (piemēram, kalcija hidroksīdu), tas ir pakļauts termiskai apstrādei, vairākkārt filtrēts. Ja vien ievērotas visas tehnoloģijas un drošības prasības, pati par sevi šī ražošana nav nekas slikts.

 

Medus patēriņš pasaulē

Vidēji gadā cilvēks patērē 30 kg cukura. Tas attiecas uz visām FAO (The Food and Agriculture Organization of the United Nations) sarakstā minētajām 160 valstīm. Statistiskā aina ir šāda: 55 valstīs gadā uz cilvēku 1–20 kg cukura, citās 55 – 21–40 kg, 46 valstīs – 41–60 kg.

Baltijas valstu cukura patēriņš ir ļoti tuvs vidējam: Lietuvā no 1995. līdz 2005. gadam tas bijis aptuveni 26 kg, Latvijā un Igaunijā – 35 kg. Eiropas Savienībā šis rādītājs ir nedaudz lielāks – pie 40 kg.

Tiktāl par cukuru – pārtikas produktu, kas it kā konkurē ar medu. Taču vai būtu pareizi pretstatīt vielas, no kurām vienu cilvēki patērē lielā daudzumā (vidēji gadā pa pusmaisam vai maisam!), bet otru tikai reizēm, kad nomoka kāda kaite vai sakārojies panašķēties, un arī tad tikai pa druskai (cits 0,5 l burciņu, cits ne vairāk par glāzi)?

Sacensība parasti notiek starp vienādas svara kategorijas cīkstoņiem. Medu un pārējos saldos produktus par pretiniekiem nenosauksi – spēki ir pārāk nevienlīdzīgi.

Tomēr nedrīkstam aizmirst, ka pastāv tāda nozare kā biškopība. Pasaules 60 miljoni bišu saimju ik gadus saražo pāri par 1,3 miljoniem tonnu medus, un to visu mēs arī apēdam. Nav dzirdēts, ka kaut kur kāds lietu zemē medu vienkārši tā iemesla dēļ, ka jaunais nāk klāt un veco nav, kur likt. Patiesībā medus patēriņš visu laiku pieaug, kaut vai tāpēc, ka nemitīgi pieaug pasaules iedzīvotāju skaits. Arī tāpēc, ka cilvēki arvien vairāk rūpējas par savu veselību un raugās pēc veselīgiem pārtikas produktiem (vismaz tā tam vajadzētu būt), un medus noteikti ir viens no pirmajiem to dabisko uzturvielu sarakstā (aiz dārzeņiem), pie kuru ēšanas tradīcijām vajadzētu atgriezties. Taču, kā rāda statistika, pasaulē arvien vairāk patērē arī cukuru, un tas biškopjus dara nemierīgus. Vai cilvēks sava gausuma, informācijas trūkuma dēļ vai arī uzmācīgas reklāmas iespaidā nākotnē vairāk nepievērsīsies mākslīgi ražotajām saldvielām? Turklāt cukurs ir vairākas reizes lētāks par medu. Tāpēc, ja biškopji un citi medus industrijā iesaistītie vēlas kāpināt medus tirdzniecības apjomus, jāprot patērētājiem pamatot, ka par salīdzinoši augstāku cenu pirktais produkts ir to vērts. Pircējam vajadzīga motivācija, lai viņš cukura vietā izvēlētos medu!

 

Dažādi medus aspekti

Uz medu jāraugās no dažādiem aspektiem: psiholoģiskiem, ķīmiskiem, fizikāliem.

Psiholoģiski medus nav tikai cukurs – tas nav atdalāms no savas izcelsmes. No ziediem, no pļavas, kurā tie auguši, un pat valsts, kurā tas saražots! Jā, ļoti daudziem medus ēdājiem tas ir svarīgi. Kā zināms, visus produktus var iedalīt vismaz trīs lielās grupās: patriotiskie, lokālie un internacionālie. Medus ir ļoti labs patriotiska produkta piemērs.

Lokālas izcelsmes produktiem mēdzam pielikt izkārtnes, tā padarot tos īpašus. Tos varētu pieskaitīt arī internacionālo produktu grupai, jo tie garšo, ir iecienīti un tiek baudīti arī citās valstīs. Grupas spilgtākie piemēri ir dzērieni vai, piemēram, automašīnas. Internacionāls ir, piemēram, cukurs. Principā cilvēkam ir vienalga, kur šie kristāliņi ražoti. Var būt, ka pirms 2. pasaules kara Latvijas pilsoņiem bija svarīgi ēst vietējo cukurfabriku izstrādājumu. Mūsdienās vispārējās globalizācijas apstākļos esam jau pieraduši lietot nezināmas izcelsmes produktus. Mazajam cukura kristāliņam birku nepiekārsi, ej nu sazini, kur tas patiesībā ražots, kur iepakots. Bez tam rūpnieciskās izcelsmes produktam nepiemīt īpašības, kas vedinātu par to sajūsmināties kā par lietu, kas nākusi no kādas konkrētas vietas un nes sevī kaut puteklīti liecības par to. Medus ir izteikti patriotisks produkts. Katras valsts iedzīvotājiem vislabāk garšo medus, kas ievākts viņu zemē no vietējo augu nektāra un ko var nopirkt no pazīstama biškopja. Medus savā būtībā ir asociatīvs produkts – raisa atmiņas par saulaino vasaru, rasainām pļavām, lakstīgalu dziesmām un smaržīgajiem laukiem, kur tas ievākts.

 

Medus vērtība

Veselīgs, diētisks, pat ārstniecisks. Literatūrā sastopam interesantus faktus par to, ka medus kā tautas medicīnas līdzeklis ir sekmīgi lietots jau sirmā senatnē, ka tas labi der arī skaistuma kopšanai, cik kaloriju satur tējkarote medus, cik tējkarotes medus ieteicams apēst vienā dienā, kā arī padomus, kā paplašināt savu ēdienkarti ar medu.

Dzīvē visu vajagot darīt ar prātu un bez liekas steigas. Tas attiecas arī uz ēšanu – pirms celt sev ko priekšā, svarīgi tikt skaidrībā par produkta izcelsmi un īpašībām. Tad maltīti var un vajag baudīt. Medus izgaršojams kā labs vīns vai garšīgs auglis, jo tapis noslēpumainā, īpašā ceļā.

 

4 reizes apkārt zemeslodei

Bite ir salīdzinoši liels kukainis – 1,5 cm gara un sver ap 100 mg. Tā spēj veikt neticami garas distances, apmeklēt milzum daudz ziedu un pārnest stropā, ar pašas svaru salīdzinot, milzīgas nektāra nastas. Lai iegūtu 1 kg medus, bitēm jāapmeklē 5,9 miljoni ziedu un jānolido (no stropa līdz ziediem, turp un atpakaļ) vairāk nekā 176 tūkstoši kilometru (4,4 reizes apkārt zemeslodei)! Vai par to nav vērts aizdomāties, mielojoties ar medu? Katrā tējkarotītē ir kādi 10 g medus jeb sveiciens no 60 tūkstošiem ziedu!

Medus ir viens no enerģētiskās ķēdes Saule – Zeme – Augs – Dzīvnieks posmiem – enerģijas nesējs. Medū akumulējusies saules enerģija tiek atbrīvota brīdī, kad kāds to apēd. Bet ziedputekšņi, kas medū nonākuši kaut vai nejauši – nobiruši no bites ķermeņa, ir auga augšanas pirmsākums, dīglis, kas sevī nes vissarežģītāko sugas turpināšanai nepieciešamo informāciju un ar apēstā medus pilienu nonāk cilvēka ķermenī. Pēc jaunākajām bioķīmijas pētījumos gūtajām atziņām – daudzumam nav nozīmes, svarīga ir kvalitāte!

---