Vai cerības attaisnojušās? Šis ir pirmais jautājums, ko uzdodu saimniekiem un saņemu neviennozīmīgu atbildi. No vienas puses, saimniecība joprojām darbojas pēc bioloģiskās lauksaimniecības principiem, no otras puses – gandarījuma īsti nav, jo ne jau visa produkcija līdz patērētāja galdam nonāk kā bioloģiskais ražojums.

Neraugoties uz grūtībām, abi tomēr nav metuši plinti krūmos un ar apbrīnojamu optimismu un dzīvesprieku turpina darboties. Pašlaik saimniecībai ir 56 ha aramzemes un visa saimniekošana pakārtota lopkopībai. Kartupeļi tiek audzēti izbarošanai teļiem un 17 slaucamām govīm.

„Cenšamies savā un bērnu labā, diemžēl reizēm ir sajūta, ka strādājam tikai zaļās idejas vārdā,” saka Alda Zālīte. Paradokss, bet bioloģiskās saimniecības saražotais piens ik dienu tiek liets kopējā piena mašīnā un vests uz Smilteni, tātad samaksa par to – tāda pati kā par parasto pienu (19 santīmi par litru plus 18% PVN). „Zinu, ka pircēji interesējas par bioloģiski ražotu tīru pienu un pieprasījums ir, tomēr speciāli braukt pie mums katru dienu savācējiem nav izdevīgi. Labi, ka vismaz gaļu un kartupeļus varam nodot kā bioloģisko preci, citādi, kāda gan jēga zaļai saimniekošanai?!” spriež Alda.

Labi, ka ir iespēja dabūt Eiropas naudu atbalstam, jo bioloģiskajiem zemniekiem tomēr esot grūtāk nekā konvenciālajiem zemniekiem, bet atkal – lai tiktu pie kārotās nauda, jāiziet tādi nesaprotamas birokrātijas līkloči, ka reizēm vai rokas nolaižoties. Saimniece atzīst, ka reizēm pašiem pietrūkst zināšanu tirgzinībā, un cer, ka kādai no meitām izdosies bioloģiskā piena savākšanu samenedžēt citā līmenī.