Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas kārtējā sanāksmē izteikti ierosinājumi LBLA gatavotajam Bioloģiskās lauksaimniecības attīstības programmas par 2007.-2013. gadu Rīcības plānam un izskatīts jautājums par bioloģiskās lauksaimniecības sertifikācijas izmaksām 2008. gadā.

Diskusijā piedalījās Sertifikācijas institūcijas Vides kvalitāte Bioloģiskās lauksaimniecības ražošanas Programmas vadītājs Juris Grīnfelds, Sertifikācijas un testēšanas centra pārstāves Santa Rīdere un Aija Kotāne, kā arī Baiba Kārkliņa no Zemkopības ministrijas (ZM) Veterinārijas un pārtikas departamenta Kvalitātes nodaļas. Sanāksmi vadīja LBLA valdes priekšsēdētāja Dzidra Kreišmane.

Nepietiekami atbalsta bioloģisko lopkopību

Aktuālākie jautājumi Bioloģiskās lauksaimniecības attīstības pro-grammas 2007.-2013. gadam Rīcības plānā, ko gatavojusi Zemkopības ministrija sadarbībā ar LBLA, skar saimniecību konkurētspējīgas ražošanas iespēju nodrošinājumu Latvijā, panākot atbilstošus atbalsta maksājumus, esošo uzņēmumu nostiprināšanu un jaunu uzņēmumu radīšanas iespējas.

LBLA biedri lūdza ministrijai rast veidu, kā atbalstīt bioloģisko lopkopību, jo līdzšinējais atbalsts putnkopjiem un sīklopu audzētājiem nav pietiekams. Prioritārs ir jautājums par kooperatīvo sabiedrību izveidi, atbalstu un attīstību, jo ar to starpniecību iespējams nodrošināt bioloģisko lauksaimnieku produkcijas nonākšanu pie patērētāja.

Bioloģiskās produkcijas sertifikācija

Juris Grīnfelds uzsvēra, ka bioloģiskās produkcijas pārstrādes uzņēmumu sertifikācijas samaksu paredzēts rēķināt procentuāli no uzņēmumā saražotās bioloģiskās produkcijas apjoma. „Uzsākot sertifikāciju uzņēmumā, kas plāno bioloģisko produktu apgrozījumu līdz 3000 vienībām gadā, jāmaksā 118 lati gadā, to skaitā – 18 lati PVN.

Uzņēmuma sertifikācijai, kas plāno apgrozījumu līdz 10 000 latiem gadā, gadā jāmaksā 236 lati plus PVN, bet lielākiem ražotājiem – 236 lati gadā plus 0,5% no apgrozījuma summas par apjoma pieaugumu.”

Sertifikācijas institūciju pārstāvji rosināja subsīdiju atbalstā iekļaut arī pārstrādes izdevumu atmaksu, tādējādi atbalstot lauksaimniekus, kuri veic gan ražošanas, gan pārstrādes sertifikāciju. Ginta Dzerkale skaidroja, ka subsīdijās Kvalitātes shēmas likumprojekta ietvaros paredzēts iekļaut daļēju izdevumu segšanu par papildu izdevumiem produkcijas sagatavošanai tirgum.

Secinājums: pārstrādes uzņēmumu sertifikācijā lielākā problēma ir daudzo birokrātijas nosacījumu īstenošana. Vēlamais risinājums būtu administratīvā sloga mazināšana visiem lauksaimniekiem.

Bioloģiskās produkcijas realizācija

Zemniekiem bija svarīgi gūt skaidrību par bioloģiskās produkcijas realizāciju, sniedzot sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumus zemnieku saimniecībā. Šajā gadījumā tiek sertificēts uzņēmums kopumā, piemēram, viesu nams, kas piedāvā viesiem pašu saimniecībā izaudzētus produktus un pašu gatavotus bioloģiskos ēdienus, kuru ražošanā izmantoti bioloģiski audzēti produkti.

Bioloģisko produktu nokļuvi tirdzniecības tīklos un veikalos nemotivē likumdošanas prasības, kuru īstenošanai saimniekiem būtu vajadzīgi nopietni finansiāli ieguldījumi.

Piemēram, dzīvnieku valsts mājražotāju produkciju drīkst tirgot tirgū, savā saimniecībā, t.i., mazā apjomā gala patērētājam, nevis veikalos.

Latvijā ir tikai viens uzņēmums – veikaliņš Latvijas ekoprodukts Rīgā, K. Barona 47/49, kas darbojas kā pašu lauksaimnieku kooperatīvā sabiedrība un kur tirgo produkciju ārpus zemnieku sētām.

Bioloģiskās lauksaimniecības produkti tiek pieprasīti gan sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos, gan slimnīcās, gan bērnu iestādēs, bet, lai mainītu esošo situāciju, nepieciešamas gan izmaiņas likumdošanā, gan to atšķirīgs traktējums arī dažādos Latvijas reģionos.