Iebraucot Alūksnes pusē, esam nonākuši ziemā. Nosarmojušie meži un līkumotie ceļi atgādina ainas no vecām Ziemsvētku kartītēm. Šajā pusē dzīve rit mierīgi un klusu.

Gunita Virka z/s „Mauriņi” saimnieko kopā ar dzīvesbiedru Jāni Paegli, liels atbalsts saimniecei ir meita Kristīne un dēls Edgars.

Z/s „Mauriņi” ir bioloģiskā saimniecība, darbojas kopš 1992. gada, kopš 2000. gada kā bioloģiskā saimniecība, apsaimnieko 160 ha. Z/s „Mauriņi” ir vides veselības saimniecība, iesaistīta platību dabiskās apganīšanas projektā ar ekstensīvo šķirņu krustojumu liellopiem un Konik Polsky zirgiem, audzē gaļas liellopus, aitas u. c. dzīvniekus, nedaudz audzē dārzeņus, vāc un gatavo zāļu tējas, pirtsslotas, saimniecībā ir viesu nams un veselības pirtiņa.

Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas (LBLA) un Latvijas Pirts savienības biedre.

Jau no mazām dienām Gunitu Virku interesējis viss ar dabu un dzīvniekiem saistītais, viņa ģimenē bijusi vienīgā no četrām māsām, kas skaidri zinājusi, ka izaugusi būs lopu daktere. Beigusi Smiltenes sovhoztehnikumu kā veterinārā feldšere, papildus darbam saimniecībā ar saviem dzīvniekiem pašlaik strādā arī par MAS tehniķi. Arī lauku konsultāciju birojs Virkas kundzi aicina uz semināriem kā lektori par vides veselības saimniecībām.

Bioloģiskā saimniekošana

Cilvēkam, kam tik ļoti tuva daba, pilnīgi dabīga ir vēlme dzīvot un saimniekot, nekaitējot videi. Dzīve laukos nav viegla, arvien nākas domāt, kā izdzīvot un attīstīties, saimniekojot daudzas lietas izmēģinātas. Liels pagrieziens bija 2000. gadā, iestājoties LBLA. Satikti līdzīgi domājoši cilvēki, arī nākotne likusies gaišāka, ejamais ceļš – skaidrāks.

– Kas bija pirmie, kas jūs pamudināja saimniekot bioloģiski?

– Toreiz centrāltirgū tika organizēts Zaļais tirdziņš. Atceros Ināru Jansoni – viņa tāda lepna, stalta sieva stāvēja ar saviem vārītajiem zirņiem. Tas ir kaut kas īpašs! Ļoti sirsnīga ir Mērija Viļūna. Pati pirmā sadarbība man radās ar Aelitu Runci, guvu arī zināšanas par bioloģisko lauksaimniecību. Viņa bija arī mana pirmā inspektore. Kopīgi visu izskatījāmies un izvērtējām, apstākļi mūsu saimniecībās ir līdzīgi. 2003. gadā, pateicoties Mārai Bergmanei, radās vides veselības saimniecības. Ik gadu braucam ekskursijās. Redzējām, ka ārzemēs cilvēki jau nodarbojas ar to, par ko mēs vēl tikai sapņojām. Arī tas bija liels pamudinājums.

– Vai jūtams, ka pieaug cilvēku zināšanas un interese par bioloģisko lauksaimniecību?

– Pateicoties LBLA notiekošajai reklāmas kampaņai, var just, ka cilvēkiem radusies interese un izpratne par dabīgo produktu. To izjūtu arī savā saimniecībā – prasa ne tikai tējas, bet arī dārzeņus un visu ko, uz pirti sabraukušie cilvēki redz dabīgo apkārtni un grib pirkt dabīgos produktus. Bet ļoti trūkst starpposma starp patērētāju un zemnieku. Saražot spējam, būtu arī, kas pirktu, bet nav, kas organizētu tirdzniecību. Kā zemnieks gribu ražot, nevis tirgoties. Līdz ar to grūti plānot ieņēmumus. Bet mēs, zemnieki, visā Latvijā ļoti skaidri zinām tikai to pusi, kad ir mūsu kārta maksāt. Nodokoļi, kredīti un rēķini jāmaksā, bet to, kad mums kāds samaksās par produkciju, – vai to mēs zinām? Liela daļa pārstrādes uzņēmumu ir parādā zemniekiem. Nav miera par nākotni.

Melnas aitas baltā sniegā

Saimniece rāda mums tumšāku un gaišāku dabīgi pelēku vilnas dziju, vēlāk redzam arī pašas tumšpelēkā kažoka īpašnieces pastaigājoties pa svaigi uzsnigušo sniegu. Kas tad tā par šķirni? Saimniece uz to atbild: „Tautā teiktu „grečkas”, kādreiz bezšķirnes aitas dzimst melnas, tā sāka iedzimt, un es arī centos melnās paturēt. Tā nav kāda īpaša šķirne, tas vienkārši tāds ģenētisks retums. Kolhoza laikos šeit bija arī šķirnes aitu ganāmpulks, bet šīs ir vietējās – saglabājušās vēl no vecākiem laikiem. Kādreiz, vēl pirms Latvijas tumšgalves aitu šķirnes rašanās, cilvēkiem bija citādas, ne tik izkoptas aitas, un šīs ir līdzīgas tām.” Pavasarī kopā ar sadzimušajiem jēriem bija pat 130 aitu liels ganāmpulks, bet uz ziemu paliks ap 50 dzīvnieku (tajā skaitā ap 30 aitumātēm).

Vilnu mazgā un ved uz Varakļāniem pārstrādāt, atpakaļ saņem savu aitu vilnas izstrādājumus. Rīgā šo interesanto dziju var iegādāties „Musturā”. Arī ekskursanti šo dziju labprāt pērk. Vēl no vilnas gatavo pirtsmices, čības un cimdus, kā arī no uzkārsumiem darina stepētās segas pašu un viesu nama vajadzībām. Ar tādām var segties gan ziemā, gan vasarā, nav ne par karstu, ne par aukstu.

Lopkopība

1992. gadā, atnākot uz „Mauriņiem”, bija tikai divas slaucamās govis un zirgs. Kad kolhozs bruka, radās iespēja nopirkt un izaudzēt telītes. Bet, attīstoties izmeklēšanas metodēm, atklājās, ka lielai daļai gotiņu ir infekciozā leikoze, un nācās tās likvidēt. Pēc tam Latvijā sāka ienākt informācija par gaļas liellopu audzēšanu. Arī z/s „Mauriņi” sāka audzēt dažādu šķirņu (Angusu, Herefordas, Hailandes, Šarolē, Limuzīnas) krustojumu gaļas liellopus, pašlaik ganāmpulkā „strādā” Limuzīnas šķirnes bullis. Veiksmīgi izdevies izaudzēt ganāmpulku, jo pēdējos divus gadus dzimušas gandrīz tikai telītes. Šogad dzima puse uz pusi, un var jau sākt domāt par peļņu no nodotajiem bullīšiem.

Cauru gadu dzīvniekiem ir svaigs gaiss un pastaigas, ziemā tos atdzen pie mājas. Gaļai paredzētos dzīvniekus nodod „Zaubes kooperatīva” kautuvei, jo tikai tur kauto dzīvnieku gaļa tiek uzskatīta par bioloģiski ražotu produktu. Daudzi atšķirtos teļus tagad pārdod uz ārzemēm. Samaksa lielā mērā atkarīga arī no pareizās liellopa šķirnes un krustojuma varianta.

Dabīgā apganīšana

„Mauriņu” ganāmpulkā reģistrētas divas novietnes – viena mājas dzīvniekiem, otra „savvaļas”. Tie nav īsti savvaļas dzīvnieki, te tiek realizēts Nīderlandes ARK dabas fonda un Latvijas dabas pārvaldes atbalstīts dabīgās apganīšanas projekts. Šeit ganās Hailandes krustojumu liellopi un Konik Polsky šķirnes zirgi. Dabīgā noganīšana palīdz ainavas un vides uzturēšanā, neļaujot platībām aizaugt. Viena no saimniekošanas nozarēm ir tieši parādīt, kā praksē darbojas dabīgā noganīšana. Dabas zinātnieki atzinuši, ka šeit tiek darīts dabai svētīgs darbs, te sastopami arī aizsargājami biotopi. Ar sadarbības partneru palīdzību veikta labiekārtošana, izlikti informācijas stendi, sagādāti binokļi, lupas un darba burtnīcas. Viss izdarīts tā, lai apmeklētājiem būtu interesanti un tie gūtu jaunas zināšanas, vērojot dabā notiekošo. Jādara viss iespējamais, lai dzīvnieki un putni neizzustu.

Materiāla labuma no dabīgās apganīšanas tiešā veidā gan nav, saimniecība saņem bioloģiskās lauksaimniecības atbalsta maksājumu, platībmaksājumu, MLA un AIVAN maksājumus, kā arī nacionālās subsīdijas par dzīvniekiem. Citviet pasaulē (piemēram, Nīderlandē) iegulda miljonus, lai nosaimniekoto zemi atgrieztu atpakaļ par dabīgo, mums atliek visu uzturēt. Ar nelielu atbalstu uzturēt būtu daudz vieglāk nekā izsaimniekot un pēc tam par miljoniem atjaunot.

Viesu nams vienkāršību un dabu mīlošajiem

Ar viesu uzņemšanu „Mauriņos” nodarbojas kopš 2003. gada, kad uzcelta arī pirts. Ja kāds to nezina, „Mauriņi” ir izcilā latviešu rakstnieka Jāņa Mauliņa dzimtās mājas. Šopavasar viesu vajadzībām iekārtotas telpas arī „Dukānos”. Mājām tāpat kā cilvēkiem dzīvē viss iet uz augšu un uz leju – Ulmaņa laikos tās saimniekiem dāvināts zelta pulkstenis par priekšzīmīgo saimniekošanu, vēlāk tā stāvējusi desmit gadu tukša, tagad saimniece cer atdot tai senāko godību un vēl vairāk. Ilgi domāts, ko būvēt – klēti–noliktavu vai telpas viesiem. Apsverot strauji augošās izmaksas, nolemts vispirms izmantot jau esošās telpas. Tā kā viss izbūvēts atbilstoši tam, lai šeit drīkstētu gatavot un ēst, te drīkst arī fasēt tējas. Viesu pagaidām nav daudz, un tas ir labi. Šeit sirsnīgi tiek gaidīti īsteni dabas draugi, kas meklē mieru un vienkāršību. Brauc gan no Latvijas, gan ārzemēm. Z/s „Mauriņi” atrodas īpaši atbalstāmā dabas teritorijā, un tepat blakus ir dabas liegums. Skatīties saimniecību un to, kā tiek īstenota dabīgā apganīšana, brauc arī ekskursantu grupas.