Savā muižā un dārzā

TEKSTS: Elīna ŠMITE. FOTO: no personīgā arhīva

Sievišķīgi maiga – tāds vārdu salikums nāk prātā, runājot ar Ivetu Burkāni. Tomēr, redzot, ar kādu vērienu un kvalitāti viņas vadībā desmit gadu garumā notikusi Mazmežotnes muižas atjaunošana, tā vien šķiet, ka raksturojumam pievienojas arī patiesi mērķtiecīga spēja īstenot savas vīzijas dzīvē. Jo tieši tur – iztēlē Iveta redzēja, kādas varētu izskatīties atjaunotās muižas ēkas. Kā teicis kāds Ivetas draugs – te katrā detaļā ir redzama viņa.

Iveta, pašlaik pat grūti iedomāties, ka patiesībā jūs esat Rīgas meitene.

Iveta Burkāne: – Rīgā mana dzīve pagāja Pārdaugavā, Vienības gatves un Graudu ielas stūrī. Tā ir mana bērnība, dzimtā vieta, kur nodzīvoju 27 gadus. Tētis ir rīdzinieks, bet mamma nāk no Latgales, viņa ir ļoti enerģiska un strādīga, kas droši vien ir iedzimts arī man. Mani vecāki satikās Rīgā, kur mamma bija atbraukusi mācīties par pārtikas tehnologu kooperatīvajā tehnikumā – iepazinās viņi volejbola laukumā.

Mans tēvs un viņa draugs savam priekam nodarbojās ar biškopību. Mēs braucām ciemos uz lauku mājām, gājām dravā, es kā maza meitene skatījos un mācījos, man deva darbiņus, piemēram, pie medus sviešanas. Pat viena no pirmajām grāmatām, ko bērnībā lasīju, bija par biškopību. Droši vien tas arī ielika pamatus tam, ka mācījos biškopību. Netipiski pilsētniekam esmu beigusi Republikānisko neklātienes Lauksaimniecības tehnikumu, taču mācības notika Bulduru tehnikumā, kur aizgāju mācīties pēc vidusskolas. Pēc tam sāku mācīties tūrismu Biznesa augstskolā Turība. Mana specializācija ir vecākais tūrisma speciālists – jau toreiz mani saistīja viss, kam ir sakars ar tūrismu, viesmīlības biznesu, ekskursijām, viesnīcu pakalpojumiem, pasākumu organizēšanu.

Deviņdesmitajos, tikko Latvija kļuva neatkarīga, pavērās iespēja doties uz ārzemēm. Es aizbraucu uz Abreni – tāda bija arī Francijā, kur atradās latviešu centrs, Eiropas latviešu pulcēšanās vieta. Lai arī tur viss jau juka un bruka, vēl notika kāzas, viesības, ekskursijas no Rīgas. Mēs, daži latvieši, tur nodzīvojām gadu, taisījām ēst, tīrījām numuriņus, sakopām apkārtni, cirtām krūmus, tāpat arī izrādījām viesiem pili un apkārtni – darījām visu, kas vajadzīgs! Tā bija mūsu iespēja arī nopelnīt, un es par toreizējo algu iegādājos savu pirmo auto!

Maniem vecākiem bija arī lauku māja Kalnciemā, meža vidū, kur mēs regulāri braucām. Arī tagad vēl tur pa retam dodos, piemēram, pēc Ziemassvētku eglītes un garās, ilgās pastaigās pa mežu un purva malu. Man patika būt laukos un mežā, pēc tiem tiecos vairāk nekā pēc Rīgas mūriem.

Droši vien uz laukiem pārcēlāties ar prieku?

– Var teikt, ka laukos es ieprecējos – 1997. gadā arī pārcēlos uz Rundāles novadu, sava vīra Āra saimniecību. Par to es tiešām priecājos, man bija sajūta, ka piepildās mans bērnības sapnis. Uz Rīgu var aizbraukt vienmēr – kaut katru nedēļu. Un, kad man sagribas, to arī daru, piemēram, labprāt apmeklēju teātrus un koncertus.

Kā šeit atradāt savu vietu – ar ko nodarboties?

– Tā kā ļoti netradicionāli Rīgas meitenei man patika viss, kas saistīts ar dārza darbiem, es pievērsos tiem. Jau bērnībā, braucot uz lauku mājām, man bija idejas, kā varētu iekārtot apkārtni, kādus ziedus un apstādījumus izvēlēties, lai viss būtu skaisti. Daudzas savas idejas arī lauku mājās realizēju. Mūsu Sējās es to visu varēju darīt milzu platībā – manā rīcībā bija vairāk nekā hektārs. Vīzija un redzējums, kā tas varētu izskatīties, man bija, atlika tikai darīt. Pirmās rožu dobes pašu priekam un gandarījumam tapa jau pirmajā gadā.

Vai jau toreiz domājāt, ka reiz viesu uzņemšana varētu izaugt līdz tādam vērienam, kāds tas ir pašlaik?

– Nē, tādas domas gan man nebija. Viss notika pakāpeniski – tāpat kā dārzs, kas sākumā bija tikai pāris kvadrātmetri ap māju, pēc tam skatos – bet te varētu uztaisīt turpinājumu! Kad šis tas bija jau dārzā izaudzis, iedomājos – bet man patīk arī strautiņi, ūdenskritumi, dīķi – varētu ierīkot arī tādus. Tā tas arvien auga un izpletās. Regulāri lasu dažādas grāmatas par daiļdārzniecību, dārza žurnālus, kur smeļos jaunas idejas. Šķiet, ka esmu bijusi visās Latvijas stādaudzētavās, tāpat arī tirgos pie tantiņām prasu konsultācijas. Sevišķi mani interesē grāmatas par japāņu dārziem. Japānā gan pati neesmu bijusi, bet esmu tik daudz lasījusi, arī angliski, ka visu uzzināto ir izdevies īstenot savā dārzā. Japāņu dārzam ir dažādi elementi – tiltiņi, vārtiņi, akmeņi, bambusa žodziņi ap dobēm, atbilstoši augi – priedes, hostas, spirejas, sakura, ko ieguvu no kāda veca dārznieka, dažādas graudzāles.

Tā kā man paralēli bija interese par tūrismu, tad meklēju arī veidus, kā izpausties šajā nozarē. Pirms Mazmežotnes muižas jau bija divi mēģinājumi, kur īsti neizdevās attīstību uzsākt. Taču, ieraugot šo vietu un daudzās ēkas, sapratu, ka to nedrīkst laist vaļā, te ir iespēja attīstīt viesmīlības biznesu ar viesnīcu un restorānu, zāli svinībām, pasākumiem, koncertiem, spa kompleksu. Muižas ēkās kopš padomju laikiem bija dzīvojušas vairākas ģimenes, kā jau tas mēdz būt – katrs savā stūrītī kaut ko stiķējis. Nācās grūti, kamēr iedzīvotājus pārcēlām uz citām dzīvesvietām tuvākā apkārtnē.

Vīzijas ir tas, kas man palīdz īstenot projektus. Nevis piesaistīt speciālistus, lai visu izliktu uz papīra, bet sākumā ieraudzīt to pašai, izdomāt savā galvā un tad nodot tālāk tehniskai īstenošanai. Mans vīrs Āris noticēja manam redzējumam un to atbalstīja pēc visām savām iespējām. Viņš paļāvās uz mani, jo pats muižas rekonstrukcijas, organizēšanas un iekārtošanas darbos neiesaistījās. Vīram pietika ar savu lauksaimniecības biznesu, bet viņš teica – ja tev to vajag, dari, bet apzinies, kāda tā būs atbildība uz daudziem gadiem. Jā, tagad vīrs ir apmierināts, kopā ar draugiem apmeklē muižas koncertus, restorānu, iet pirtīs un rāda, ka sanācis ir skaisti. Rezultātu jau varam baudīt arī mēs paši. Kāpēc meklēt telpas citur? Esam te svinējuši dzimšanas un vārda dienas, arī Sēju lielo ikgadējo balli pērn te nosvinējām pirmo reizi, iepriekš to parasti organizējām kādā kultūras vai viesu namā. Mums te ir arī sava virtuve un pavārs!

Starp citu, muižas restorānā vienmēr piedāvājam viesiem bez maksas pašu ceptu maizi, kuras sastāvs mainās – ar sīpoliem, burkāniem, bietēm, kā arī ūdeni. Kā mums teica kāda mācītāja – tā ir svētīga lieta, ko darām, jo katram viesim, kas pie mums ierodas, tiek iedots ūdens un maize.

Vai var teikt, ka pašlaik Mazmežotnes muiža ir gatava?

– Izņemot dažas tehnikas lietas, nu viss ir gatavs. Pagājuši tieši desmit gadi, kuru laikā rekonstruējām visas ēkas, kas nu ir pieejamas klientiem.

Esmu cilvēks, kam noteikti vairāk patīk radīšanas process. Man patīk atnākt, saredzēt, vizualizēt un pēc tam visu paveikt reālajā dzīvē. Kā es priecājos par katru mazo posmu, kad kaut kas bija noslēdzies, piemēram, attīrīta ķieģeļu siena, piekārti aizkari vai ekspluatācijā nodota ēka! Tagad ir nākamais etaps, kad viss ir jāuztur un jārūpējas par viesu labsajūtu. Man bija jāiedziļinās pilnīgi visā – celtniecības darbos, dizaina jautājumos – saskaņojot toņus kokam, izvēloties gleznas pie sienām un traukus restorānā, pat puķupodus un karotītes – tas viss un vēl ļoti daudzas lietas man bija jāredz un jāierauga kopskatā.

Pašlaik mana ikdiena paiet, atbildot uz telefona zvaniem, e-pastiem, noris tikšanās ar muižas viesiem, pasākumu saskaņošana, jāseko līdzi, vai, piemēram, noīrētā semināra, pasākuma zāle vai restorāns iekārtots pareizi, – ļoti lielā mērā pati visu organizēju. Tāpat uzraugu visus muižas darbiniekus, uzdodu viņiem ikdienas darbus. Iepriekš gan mans pienākums bija regulāri kontrolēt celtniecības darbus un visus ar to saistītos procesus, katru dienu te strādāja vairāk nekā desmit cilvēki. Tāpat ir bijušas reizes, kad darbi ir jāpārtaisa. Tehnisko vadību es, protams, uzticēju celtniecības darbu vadītājam, bet viņš ar mani visu saskaņoja.

Manuprāt, viss ir izdarīts pareizi, pēc maksimālās programmas. Te ir ieguldīta visa mana enerģija un radošā izdoma. Visu, ko varēju, arī izdarīju. Un citādāk arī nevarēju, ir tieši tā, kā gribēju. Iespējams, kādā posmā būtu prasījies cits risinājums, tomēr atbilstoši tā laika situācijai vai sarežģījumiem, vajadzēja izlemt šādi, respektējot arī citus viedokļus un tehniskās iespējas.

Vai ir bijušas situācijas, kad gribas mest visam mieru?

– Tā ir bijis vairākas reizes, bet ir jāsaņemas. Jāsaprot, kāpēc esi visus gadus te cīnījies. Mērķis paliek acu priekšā un par to ir jāatceras. Ja esi apņēmies, tad jāizdara līdz galam, lai cik grūti būtu un gribētos visu aizmirst un aizbraukt prom. Man nav raksturīgi pamest lietas pusratā. Tieši tāpat, kad studējām, – bija grūti, bet mēs taču pabeidzām, lai arī vienmēr ir periodi, kad apnīkst un vairs negribas.

Mazmežotnes muiža ir liels projekts – vismaz no malas tā izskatās. Tomēr, tad, kad dari, nemaz neiedziļinies un nedomā, cik tas ir liels, – vienkārši dari savu lietu līdz galam un rezultātā viss piepildās – lielais projekts vairāku hektāru platībā ar dažādām muižas ēkām ir īstenojies dzīvē.

Kā jums šķiet, kas jūsos pašlaik ir mainījies, salīdzinot ar to, kāda bijāt, kad atnācāt uz šejieni?

– Domāju, ka pamatā būtība nav mainījusies, tā ir palikusi tāda pati. Galvenais – saglabāt vienkāršību, nekļūt iedomīgai. To es atceros jau kopš bērnības, jo man tik ļoti nepatīk iedomīgi cilvēki! Tāpat droši vien ir nostiprinājies mērķtiecīgums. Esmu arī sapratusi, ka cilvēkiem nevar simtprocentīgi uzticēties. Tā gan droši vien nav pozitīva īpašība, bet visticamāk pirms desmit gadiem es biju lētticīgāka, atvērtāka, vairāk ticēju cilvēkiem. Veidojot muižu, ir bijusi dažāda sadarbības pieredze, tāpēc arī vairāk iespēju vilties. Protams, esmu satikusi arī daudzus jaukus, patīkamus, gudrus un uzticamus cilvēkus, bet zināms rūdījums pa šiem gadiem ir iegūts. Droši vien arī ātrāk māku atšķirt, kurš ir kurš.

Es neeju pie numerologiem vai zvaigžņu karšu licējiem, man nepatīk, ja kāds iejaucas manās domās, mani tas drīzāk traucētu. Citiem varbūt vajag palīdzību no malas, bet es, šķiet, esmu pašpietiekama. Pati tieku galā. Ja netieku, tātad – netieku. Zinu, ka daudzi brauc uz Indiju vai Tibetu meklēt sevi, īpaši, ja ir smags dzīves brīdis, bet tas nav man. Es pati mēģinu tikt ar sevi galā, tas ir iekšējais dialogs, kas palīdz mobilizēties. Māku ar sevi sarunāties. Arī pie psihologa neeju, varbūt vienīgi ar draugiem padalos par kādu problēmu. Ir varbūt viens, divi draugi, kam varu uzticēt savu sirdi. Taču es zinu, par kuru tematu es varu runāt ar vienu, par kuru – ar citu. Tās ir draudzenes – sievietes, kas mani sapratīs. Jā, iepriekš ir sanācis vilties draugos, tas bija ļoti sāpīgi – kad esi uzticējies par 100 procentiem, bet arī tam esmu tikusi pāri, lai arī paiet pāris gadi, kamēr sirdī atkal ir miers.

Pastāstiet par saviem bērniem!

– Abi mani dēli vēl ir skolnieki. Vecākajam Kristiānam interesē lauksaimniecība, viņš pārzina laukus, tehniku, no mazotnes ir braucis līdzi traktoros, kombainos. Ar saviem draugiem un skolā ir ļoti komunikabls un draudzīgs. Patīk nodarboties ar sportu, apmeklē dažādu cīņu veidu treniņus. Jaunākais Adrians vēl domā, ar ko varētu nodarboties, bet interesē angļu valoda, datori un sports. Katru nedēļu trenējas tenisā. Ar saviem dēliem katru gadu braucu kopā uz kalniem slēpot, esam kopā slidojuši, gājuši pārgājienos. Dēli arī apmeklē Mazmežotnes koncertus un iepazīstas ar dažāda veida mūziku. Abi ir vairākus gadus dejojuši latviešu tautas dejas. Protams, es priecātos, ja viņi turpinātu manis un vīra iesāktās lietas – gan lauksaimniecībā, gan tūrismā. Tas būtu ideāli un laba pēctecība gan Sējās, gan muižā. Vai tas tā būs, to laiks rādīs. Bērni ir diezgan daudz piedalījušies arī pie melnajiem darbiem, piemēram, pērnvasar runājām – ja gribi nopelnīt algu pa vasaru, dari darbu, piemēram, ved putnu mēslus uz laukiem, slauki graudus kaltē, nopļauj zālīti – un nekādu problēmu, to visu var paveikt! Mēs nespiežam ar varu, bet sakām – ja gribi nopelnīt, iespēja ir. Man jau pašai liekas, ka dažkārt kā mamma esmu pārāk laba un piekāpīga. Tēvam vajadzētu būt stingrajam, bet arī tas ne vienmēr tā sanāk.

Kādu jūs redzat jauno paaudzi?

– Manuprāt, mums ir daudz labu jaunu un izglītotu cilvēku, kas grib dzīvot Latvijā un laukos, viņiem te patīk. Starp citu, esmu ievērojusi, ka latvieši precas ar ārzemniekiem – vismaz tie, kas kāzas svin mūsu muižā. No vienas puses, iespējams, tā ir vēlme pēc nodrošinātākas dzīves ārvalstīs, no otras – mūsdienu cilvēki ir daudz atvērtāki pasaulei, ceļo, studē ārzemēs, satiekas, viņiem nav tāds pieradums kā manai paaudzei, ka noteikti vajag precēties ar latvieti. Man patīk katra reize, kad es atkal iepazīstos ar jauno pāri, kuri nolēmuši uzsākt savu kopdzīvi. Man tik ļoti patīk viņu jauneklīgums, mirdzums acīs un lielā degsme būt kopā! Jaunā paaudze ir gan gudra, gan ātri prot iejusties jaunās situācijās, kas vecākai paaudzei ne vienmēr tik labi padodas. Gribētu redzēt, lai jaunā paaudze saredz vairāk mūsu Latvijas skaistumu, patriotismu, vēlmi strādāt savā zemē, izmantojot savas plašās zināšanas un būt saimniekiem un noteicējiem savā zemē, kas būtu lielāka garantija latviešu pēctecībai nākotnē.

Ko jūs darāt, lai atpūstos, varbūt ir kādas sievišķīgas vājības?

– Man patīk daudz kas – teātri, koncerti, ekskursijas, dabas baudīšana, aktīvs dzīves veids… kaut vai pastaigāšanās pa dārzu un priecāšanās par rozēm un visām manām dobēm, kurās aug visdažādākie augi un krūmi. Apmeklējot teātrus, esmu vienmēr bijusi gandarīta par M. Ķimeles un A. Hermaņa izrādēm, kuras esmu arī gandrīz visas redzējusi. No jaunajiem režisoriem patīk V. Nastavševa izrādes, R. Kalniņas izrāde Liec Dievam pasmieties. Katru gadu apmeklēju arī Liepājas un Valmieras teātrus, kuros spēlē daudzi man iemīļoti aktieri.

No ārvalstīm man ļoti patīk Dienvidamerika, izbaudu ceļojumus uz kalniem, pārgājienus pa takām, maksimāli tālāk no pilsētvides. Parasti, kad aizlidoju uz kādu tālāku valsti, pirmā diena sanāk kādā lielākā pilsētā, bet ar to pilnīgi pietiek, lai visu pārējo laiku būtu saistība tikai ar dabu – ainavām, krāsām un smaržām. Un man arī patīk tie cilvēki, ko var satikt ārpus pilsētām, viņi ir patiesāki, vienkāršāki, sirsnīgāki.

Jā, bet vispār jāteic, ka mans dārzs gan Sējās, gan muižā ir kā mans vaļasprieks. Kad izeju ārā un saprotu, ka te atkal varu ko iestādīt, tas man sniedz lielāko gandarījumu. Es redzu, kāda dobe te varētu būt, es gribu rozes, hortenzijas, tādus un tādus kokus, krūmu grupas… man tas vienkārši sniedz prieku! Tieši tāpat veidoju arī muižas apkārtni, ainavisku vidi, lai viss ir skaists un sakopts. Man nav dārza dizainera, kam prasīt padomu. Ir cilvēki, kas palīdz ar tehniskiem darbiem. Visu šeit izdomāju un radu pati. Lai to visu īstenotu, ir jāpazīst augi, to formas – garenas, apaļas, klājeniskas, kā arī krāsas, prasības pēc kopšanas… tad var saprast, kur katrs būtu jāstāda un kāds dārzs izskatīsies pēc vairākiem gadiem!

Ar kādām sajūtām sagaidāt Latvijas simtgadi?

– Var teikt, ka tieši simtgadei par godu varam atklāt visu muižas kompleksu, kas tieši 2018. gadā ir gatavs, visas ēkas ir pieejamas viesu uzņemšanai. Te ir skaista vide, kas pieejama katram interesentam izklaides, svinību un atpūtas vajadzībām. Lielajā kalpu mājā plānojam par godu Latvijas simtgadei ierīkot nelielu ekspozīciju par cukurbiešu vēsturi Latvijā. Tā kā Sējās savā laikā daudz audzēja cukurbietes, jūtamies ar šo nozari vēsturiski saistīti. Sadarbībā ar Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeju vēlamies parādīt dažādas vēsturiskas liecības, dokumentus, kas iepriekš atradās Mežotnes pilī, bet nu jau daudzus gadus stāv muzeja noliktavā. Ierīkosim informatīvu interaktīvo stendu, būs interesanti – plānojam, ka rudenī jābūt gatavam.

Mēs savedām kārtībā šo Latvijas stūrīti ar vairākām muižas ēkām 15 ha platībā. Ja katrs latvietis kaut ko skaistu no sevis atstās, ieguldīs Latvijā, iedomājieties, kas te par brīnišķīgu zemi būs! Es priecājos un esmu gandarīta, ka simtgadei esmu radījusi šādu Latvijai piederošu sakoptu zemes stūrīti Mazmežotnē un Sējās, kur viss ir skaisti izveidots un sajūtu dziļu piederību savai zemei! Es pati arī gribētu nodzīvot līdz gadiem simts! Zinu, ka daudziem tas nav būtiski, bet es gribētu būt tāda vieda veca sieva, kas skatās uz saviem bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem, un ir atminējusi dzīves
noslēpumu.